Adoptētāju un audžuģimeņu sākotnējās mācības

1. Projekta aktualitāte

Ikvienam bērnam ir nepieciešama droša, stabila un atbalstoša ģimeniska vide. Tomēr ne visi bērni var augt savā bioloģiskajā ģimenē. Latvijā joprojām ir vairāk nekā pieci tūkstoši bērnu, kuri dažādu apstākļu dēļ nevar augt savā bioloģiskajā ģimenē. Tādēļ būtiska nozīme ir adopcijai, audžuģimenēm, aizbildņiem un citām ģimeniskās aprūpes formām.

Adoptētāja vai audžuģimenes lomas uzņemšanās ir atbildīgs lēmums. Ģimenē uzņemtais bērns bieži ir piedzīvojis šķiršanos no bioloģiskās ģimenes, zaudējumu, nedrošību, emocionālu vai fizisku vardarbību, pamešanu novārtā vai citus traumatiskus notikumus. Tādēļ ar vēlmi palīdzēt vien nepietiek – topošajiem adoptētājiem un audžuvecākiem nepieciešamas zināšanas par bērna attīstību, piesaisti, traumas sekām, pozitīvu disciplinēšanu, sadarbību ar speciālistiem un bērna emocionālo vajadzību nodrošināšanu.

Latvijā adoptētāju izvērtēšanas procesā bāriņtiesa personu nosūta apgūt adoptētāja mācību programmu. Adoptētāju mācību programmas minimālais apjoms ir 40 akadēmiskās stundas teorētiskajām un praktiskajām nodarbībām un 16 akadēmiskās stundas praksei, ja personai nav iepriekš noteiktās pieredzes ārpusģimenes aprūpē.

Savukārt potenciālajām audžuģimenēm normatīvajos aktos paredzēta vismaz 50 akadēmisko stundu teorētiskā un praktiskā mācību programma un vismaz 16 akadēmisko stundu prakse. Mācību laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta bērna aprūpei un aizsardzībai, bērna attīstības vajadzībām, piesaistei, drošu attiecību veidošanai, sadarbībai profesionālā komandā un bērna šķiršanās pieredzei.

Tāpēc kvalitatīvas sākotnējās mācības ir viens no priekšnoteikumiem, lai potenciālie adoptētāji un audžuģimenes spētu izvērtēt savus resursus un pēc bērna uzņemšanas nodrošināt viņam drošu un attīstību veicinošu vidi.

2. Projekta mērķis

Sagatavot potenciālos adoptētājus un audžuģimenes bērna uzņemšanai ģimenē, attīstot viņu zināšanas, praktiskās prasmes un emocionālo gatavību rūpēties par bērnu, kurš palicis bez vecāku aprūpes.

3. Projekta uzdevumi

1. Sniegt dalībniekiem zināšanas par adopciju un audžuģimenes aprūpi.
2. Veidot izpratni par bērna vecumposmu attīstību un individuālajām vajadzībām.
3. Izskaidrot traumatiskas pieredzes iespējamo ietekmi uz bērna emocijām, uzvedību un attīstību.
4. Veidot izpratni par piesaistes nozīmi un drošu attiecību veidošanu.
5. Attīstīt prasmes izmantot pozitīvas bērna disciplinēšanas metodes.
6. Sagatavot ģimeni bērna ienākšanai mājās un pārmaiņām ģimenes sistēmā.
7. Veidot prasmes sadarboties ar bāriņtiesu, sociālo dienestu, atbalsta centru, izglītības un ārstniecības iestādēm un citiem speciālistiem.
8. Palīdzēt dalībniekiem izvērtēt savu motivāciju, resursus, stiprās puses un iespējamos riskus.
9. Sniegt praktisku pieredzi saskarsmē ar bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē.
10. Veicināt izpratni par nepieciešamību arī pēc bērna uzņemšanas ģimenē savlaicīgi meklēt profesionālu palīdzību un atbalstu.

4. Projekta mērķgrupa

Projekta mērķgrupa ir:

• personas un laulātie, kuri vēlas kļūt par adoptētājiem;
• personas un laulātie, kuri vēlas iegūt audžuģimenes statusu;
• ģimenes locekļi, kuri gatavojas bērna ienākšanai ģimenē;
• personas, kuras vēlas padziļināt izpratni par ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu vajadzībām.

Optimālais vienas mācību grupas lielums – 10–15 dalībnieki. Neliela grupa nodrošina iespēju ne tikai apgūt teoriju, bet arī diskutēt, veikt praktiskus uzdevumus un saņemt individuālu atgriezenisko saiti.

5. Projekta īstenošanas vieta un ilgums

Projekta īstenošanas vieta: ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs vai cita mācībām piemērota vide.

Projekta ilgums: aptuveni 2–3 mēneši.

Mācības iespējams organizēt darba dienu vakaros vai nedēļas nogalēs, lai tās varētu apmeklēt arī strādājošas personas.

Mācību procesā paredzētas:

• teorētiskās nodarbības;
• praktiskie uzdevumi;
• diskusijas;
• darbs pāros un grupās;
• situāciju analīze;
• lomu spēles;
• videomateriālu izmantošana;
• pašrefleksija;
• pieredzes stāsti;
• praktiska pieredze darbā ar bērniem.

6. Mācību saturs

6.1. Ievads adopcijā un audžuģimenes aprūpē

Pirmajā nodarbībā dalībnieki tiek iepazīstināti ar adopcijas un audžuģimenes būtību.

Tiek pārrunāts:

• adopcijas mērķis;
• audžuģimenes uzdevumi;
• adoptētāja un audžuvecāka lomu atšķirības;
• bērna labāko interešu princips;
• bāriņtiesas funkcijas;
• ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra funkcijas;
• sadarbība ar sociālo dienestu un citiem speciālistiem;
• ģimenes tiesības un pienākumi.

Adopcijas rezultātā bērns kļūst par adoptētāja ģimenes locekli un adoptētājs iegūst aizgādības tiesības. Savukārt audžuģimene nodrošina aprūpi bērnam, kuram nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, taču tās juridiskais statuss atšķiras no adopcijas.

6.2. Motivācija kļūt par adoptētāju vai audžuģimeni

Šīs tēmas ietvaros dalībnieki analizē:

• kāpēc vēlas savā ģimenē uzņemt bērnu;
• kādas ir viņu gaidas;
• kādas pārmaiņas bērna ienākšana radīs ģimenē;
• kā ģimenes locekļi uztver šo lēmumu;
• kādi ir ģimenes emocionālie, sociālie un materiālie resursi;
• kā ģimene reaģē krīzes situācijās.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta nereālistisku gaidu atpazīšanai. Bērnam nevajadzētu kļūt par līdzekli pieaugušā emocionālo vajadzību apmierināšanai. Galvenais ir pieaugušā gatavība sniegt bērnam stabilitāti, pieņemšanu un drošību.

6.3. Bērna attīstība un vajadzības

Dalībnieki apgūst zināšanas par:

• bērna fizisko attīstību;
• emocionālo attīstību;
• sociālo attīstību;
• valodas un izziņas attīstību;
• dažādu vecumposmu īpatnībām;
• bērna pamatvajadzībām;
• attīstības aizkavēšanās pazīmēm.

Topošajiem vecākiem būtiski saprast, ka bērna faktiskais vecums ne vienmēr atbilst viņa emocionālās vai sociālās attīstības līmenim. Iepriekš piedzīvota trauma vai nepietiekama aprūpe var būt ietekmējusi bērna attīstību.

6.4. Trauma bērna dzīvē

Viena no nozīmīgākajām mācību tēmām ir bērna traumatiskā pieredze.

Tiek apskatīti:

• šķiršanās no vecākiem;
• zaudējums;
• pamešana novārtā;
• emocionālā vardarbība;
• fiziskā vardarbība;
• seksuālā vardarbība;
• vairākkārtēja dzīvesvietas un aprūpētāju maiņa;
• traumas ietekme uz bērna uzvedību.

Dalībniekiem jāsaprot, ka bērna agresija, noslēgtība, melošana, ēdiena slēpšana, pārmērīga vēlme kontrolēt situāciju vai grūtības uzticēties pieaugušajiem var būt saistītas ar bērna iepriekšējo pieredzi.

Svarīgs princips ir skatīties nevis tikai uz jautājumu “Kas ar bērnu nav kārtībā?”, bet censties saprast “Kas ar bērnu ir noticis un kas viņam pašlaik nepieciešams?”

6.5. Piesaistes veidošana

Dalībniekiem tiek sniegtas zināšanas par:

• piesaistes nozīmi;
• drošu piesaisti;
• nedrošas piesaistes veidiem;
• bērna uzticības veidošanu;
• emocionālu pieejamību;
• bērna robežu respektēšanu;
• pieaugušā konsekvenci.

Drošas attiecības neveidojas vienā dienā. Bērnam, kurš iepriekš piedzīvojis vilšanos pieaugušajos, var būt nepieciešams ilgs laiks, lai sāktu uzticēties jaunajai ģimenei.

Pieaugušā uzdevums ir būt paredzamam, mierīgam un emocionāli pieejamam.

6.6. Pozitīva disciplinēšana

Dalībnieki mācās atšķirt sodīšanu no disciplinēšanas.

Tiek apskatītas:

• skaidras un saprotamas robežas;
• noteikumu veidošana;
• pozitīva bērna uzvedības nostiprināšana;
• dabiskās un loģiskās sekas;
• konflikta risināšana;
• bērna emociju atpazīšana;
• pieaugušā paškontrole.

Mērķis ir palīdzēt bērnam apgūt pašregulāciju un atbildību, nevis panākt paklausību ar bailēm.

6.7. Bērna identitāte un dzīvesstāsts

Bērna pagātne ir daļa no viņa identitātes.

Mācību laikā tiek pārrunāts:

• kā runāt par bērna bioloģisko ģimeni;
• bērna tiesības zināt savu izcelsmi;
• bērna dzīvesstāsta saglabāšana;
• bērna jautājumi par pagātni;
• adopcijas fakta atklāšana bērnam;
• cieņpilna attieksme pret bērna bioloģiskajiem vecākiem.

Latvijas adopcijas procesā tiek vērtēts arī potenciālā adoptētāja viedoklis par bērna tiesībām zināt savu izcelšanos un adopcijas fakta atklāšanas nozīmi.

6.8. Bērna ienākšana ģimenē

Dalībnieki izstrādā praktisku plānu bērna uzņemšanai.

Tas ietver:

• bērna istabas vai dzīvesvietas sagatavošanu;
• ģimenes locekļu sagatavošanu;
• ikdienas režīma izveidi;
• pirmo dienu un nedēļu plānošanu;
• adaptācijas periodu;
• sadarbību ar bērnudārzu vai skolu;
• veselības aprūpes organizēšanu;
• atbalsta personu noteikšanu.

Ģimenei jābūt gatavai tam, ka sākotnējais adaptācijas periods var būt emocionāli sarežģīts gan bērnam, gan pieaugušajiem.

6.9. Sadarbība ar bērna bioloģisko ģimeni

Šī tēma īpaši nozīmīga audžuģimenēm.

Audžuvecākiem jāsaprot, ka bērna attiecības ar bioloģisko ģimeni var saglabāties un ka audžuģimenes uzdevums nav konkurēt ar bērna vecākiem.

Tiek apgūtas prasmes:

• sagatavot bērnu tikšanās reizēm;
• uzklausīt bērna izjūtas;
• nenoniecināt bērna vecākus;
• saglabāt profesionālas robežas;
• sadarboties ar sociālo darbinieku un bāriņtiesu.

6.10. Sadarbība profesionālā komandā

Bērna veiksmīgai aprūpei bieži nepieciešama vairāku speciālistu sadarbība.

Komandā var ietilpt:

• audžuvecāki vai adoptētāji;
• sociālais darbinieks;
• psihologs;
• bāriņtiesas pārstāvis;
• ģimenes ārsts;
• pedagogs;
• psihoterapeits;
• atbalsta centra speciālists;
• citi speciālisti.

Dalībniekiem jāapgūst prasme lūgt palīdzību un pieņemt profesionālu atbalstu.

6.11. Šķiršanās un zaudējums

Audžuģimenes gadījumā bērna dzīvošana ģimenē var būt uz noteiktu laiku. Tādēļ nepieciešams runāt par bērna aiziešanu no audžuģimenes.

Dalībnieki mācās:

• sagatavot bērnu pārmaiņām;
• runāt par šķiršanos;
• palīdzēt bērnam izteikt emocijas;
• atpazīt savas emocijas;
• pieņemt zaudējuma sajūtu;
• saglabāt bērna interesēm atbilstošu rīcību.

6.12. Adoptētāju specifiskā tēma – mūžilgu attiecību veidošana

Adopcijas gadījumā īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka tiek veidotas pastāvīgas bērna un adoptētāju ģimenes attiecības.

Adoptētāji mācās:

• pieņemt bērna pagātni;
• veidot bērna piederības sajūtu;
• runāt par adopciju;
• atbalstīt bērna identitātes attīstību;
• saglabāt bērnam nozīmīgu informāciju;
• būt gataviem jautājumiem par bioloģiskajiem vecākiem.

Mūžilgu un atbalstošu attiecību veidošana ir viena no adoptētāju mācību programmā attīstāmajām kompetencēm.

7. Praktiskās mācību metodes

Projektā paredzēts izmantot dažādas metodes.

Situāciju analīze

Dalībniekiem tiek piedāvāta situācija, piemēram:

“Astoņus gadus vecs bērns, kurš nesen ievietots audžuģimenē, regulāri slēpj ēdienu savā istabā.”

Dalībniekiem jāanalizē:

• kādi varētu būt bērna uzvedības iemesli;
• kā justos bērns;
• kā nevajadzētu reaģēt;
• kāda būtu atbalstoša pieaugušā rīcība.

Lomu spēles

Dalībnieki izspēlē sarunas:

• ar bērnu;
• ar bērna bioloģiskajiem vecākiem;
• ar sociālo darbinieku;
• ar pedagogu.

Pašrefleksija

Dalībnieki izvērtē:

• savas stiprās puses;
• savus ierobežojumus;
• reakciju uz stresu;
• attiecības ģimenē;
• spēju lūgt palīdzību.

Grupas diskusijas

Diskusijās tiek apspriesti stereotipi un priekšstati par adopciju un audžuģimenēm.

8. Projekta īstenošanā iesaistītie speciālisti

Mācību nodrošināšanai nepieciešama starpdisciplināra speciālistu komanda:

• sociālais darbinieks;
• psihologs;
• jurists vai bērnu tiesību aizsardzības speciālists;
• pedagogs;
• ārpusģimenes aprūpes speciālists;
• pieredzējis audžuvecāks;
• adoptētājs ar praktisku pieredzi;
• nepieciešamības gadījumā veselības aprūpes speciālists.

Pieredzējušu audžuvecāku un adoptētāju līdzdalība ļauj teorētisko informāciju papildināt ar reāliem dzīves piemēriem.

9. Nepieciešamie resursi

Projekta īstenošanai nepieciešami:

• mācību telpa;
• dators;
• projektors vai ekrāns;
• interneta pieslēgums;
• izdales materiāli;
• rakstāmpiederumi;
• mācību videomateriāli;
• situāciju apraksti praktiskajiem uzdevumiem;
• speciālistu darbs;
• telpas grupu darbam;
• kafijas paužu nodrošinājums;
• nepieciešamības gadījumā attālināto mācību platforma.

10. Aptuvenais projekta budžets

Budžets ir orientējošs un maināms atbilstoši dalībnieku skaitam, mācību vietai un projekta finansējuma nosacījumiem.

11. Projekta īstenošanas plāns

12. Sagaidāmie rezultāti

Pēc projekta īstenošanas dalībnieki:

1. izprot adopcijas un audžuģimenes būtību;
2. zina bērna attīstības pamatprincipus;
3. spēj atpazīt bērna traumatiskās pieredzes iespējamo ietekmi;
4. izprot piesaistes nozīmi;
5. prot izmantot pozitīvas disciplinēšanas metodes;
6. spēj labāk izvērtēt savu gatavību bērna uzņemšanai;
7. zina, kur meklēt profesionālu palīdzību;
8. ir gatavāki sadarboties ar speciālistiem;
9. prot cieņpilni izturēties pret bērna dzīvesstāstu un bioloģisko ģimeni;
10. spēj sagatavot ģimeni bērna ienākšanai;
11. apzinās savus emocionālos un praktiskos resursus;
12. ir labāk sagatavoti krīzes un sarežģītu uzvedības situāciju risināšanai.

13. Projekta rezultātu izvērtēšana

Projekta efektivitāte tiek vērtēta vairākos veidos.

Pirms mācībām dalībnieki aizpilda pašvērtējuma anketu par savām zināšanām, gaidām un gatavību bērna uzņemšanai.

Mācību laikā tiek vērtēta dalībnieku iesaiste diskusijās, praktiskajos uzdevumos, situāciju analīzēs un grupas darbā.

Mācību noslēgumā iespējams izmantot:

• zināšanu pārbaudi;
• praktiskās situācijas analīzi;
• dalībnieka pašvērtējumu;
• lektoru atgriezenisko saiti;
• individuālu noslēguma sarunu.

Audžuģimeņu normatīvajā mācību programmā paredzēta daudzpakāpju novērtēšana, kas ietver pašvērtējumu, ekspertu un grupas atgriezenisko saiti, teorētisko un praktisko zināšanu novērtēšanu.

14. Projekta ilgtspēja

Sākotnējās mācības ir tikai viens posms ģimenes sagatavošanā. Atbalstam jāturpinās arī pēc bērna ienākšanas ģimenē.

Tādēļ pēc mācībām dalībniekiem nepieciešams piedāvāt:

• psihologa konsultācijas;
• sociālā darbinieka konsultācijas;
• atbalsta grupas;
• pieredzējušu audžuvecāku vai adoptētāju mentoringu;
• tematiskos seminārus;
• krīzes konsultācijas;
• ģimenes konsultācijas;
• profesionāļu palīdzību bērna uzvedības vai attīstības grūtību gadījumā.

Audžuģimenēm Latvijā arī pēc statusa iegūšanas ir paredzēta turpmāka profesionālā pilnveide – katru gadu jāapmeklē atbalsta centra nodrošināti izglītojoši kursi vismaz astoņu akadēmisko stundu apjomā.

15. Secinājumi

Adoptētāju un audžuģimeņu sākotnējās mācības ir būtiska ārpusģimenes aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Bērnam, kurš nevar augt savā bioloģiskajā ģimenē, nepieciešams ne tikai mājoklis un ikdienas aprūpe, bet galvenokārt drošība, pieņemšana, emocionāls atbalsts un stabilas attiecības.

Potenciālajiem adoptētājiem un audžuvecākiem jābūt gataviem tam, ka bērna iepriekšējā dzīves pieredze var ietekmēt viņa uzvedību un spēju uzticēties cilvēkiem. Tādēļ sākotnējām mācībām jāsniedz ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī praktiskas prasmes un iespēja cilvēkiem godīgi izvērtēt savu motivāciju un resursus.

Kvalitatīvi sagatavota ģimene spēj labāk izprast bērna vajadzības, mierīgāk reaģēt sarežģītās situācijās un savlaicīgi meklēt profesionālu palīdzību. Tas samazina risku, ka ārpusģimenes aprūpe tiks pārtraukta, un palielina iespēju bērnam izveidot drošas, stabilas un nozīmīgas attiecības ar pieaugušajiem.

Līdz ar to adoptētāju un audžuģimeņu sākotnējo mācību galvenais uzdevums nav tikai nodot informāciju, bet palīdzēt veidoties kompetentiem, emocionāli gataviem un atbildīgiem bērna aprūpētājiem, kuru darbības centrā vienmēr ir bērna labākās intereses.

Izmantotie informācijas avoti

1. Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Informācija par adopciju un adopcijas procesu.
2. Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr. 667 “Adopcijas kārtība”.
3. Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumi Nr. 354 “Audžuģimenes noteikumi”.
4. Latvijas Republikas Civillikums.
5. Bērnu tiesību aizsardzības likums.
6. Labklājības ministrijas informatīvie materiāli par ārpusģimenes aprūpi.